Galvenais ir ticēt sev un tad viss izdosies.

Riebjas visi tie teksti "Cilvēki nemainās, ja nodeva vienreiz, nodos vēlreiz". Es mainījos.

Es dzīvoju, domājot, ka visi ir pret mani. Bet tad pār mani nāca apgaismīga, ka vainīga tomēr ir MANA attieksme pret visiem.

Pagāja ilgs laiks, līdz sapratu, ka skarba attieksme nav nekas kruts.

Reizēm visgrūtāk ir aizmirst to, ar kuru pēc būtības nekas nebija.

Man iet perfekti, paldies, ka nepajautāji. :)

Nesapriecājies brīdī, kad šķiet, ka viss ir ideāli. Drīz tas beigsies.

Tā stulbā sajūta, kad esi kaut kur starp "man pohuj" un "bāc, man tomēr nav vienalga".

Sāpīgi, kad no sev tuva cilvēka dzirdi, ka viņam par tevi vienalga..

Vienu brīdi šķiet - man vienalga - bet tad pēkšņi izplūsti asarās un saproti - nē, tomēr nav...

Visam labajam reiz pienāk beigas...

Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka cilvēki mani atceras tikai tad, kad kaut ko no manis vajag. A kas tad man? Labi, ka vispār atceras...

Laikam jau būtu labāk visu saglābt, bet kam man to darīt, ja ir labi bez manis?

Ja domā, ka man ir vienalga, tu kļūdies. Cilvēki mēdz uzlikt masku, jo no apkārtējiem jau pietiekami jautājumu un vairāk nav nepieciešams.

Es nevaru izteikt cik ļoti man riebjas vārds - bija.

Tas drausmīgais apjukums, kad nezini ko darīt, jo neizproti ne savas, ne otra domas un vēlmes..

Ja baidies izklausīties muļķīgi, neesi pelnījis iemīlēties.

Ja kāds grib aiziet no Tavas dzīves, palaid viņu, jo zini, dzīve Tev vietā iedos citu, kas Tev var atnest lielāku laimi. :)

Tas mirklis, kad skaties vecas bildes vai video un iegrimsti dziļā nostaļģijā..

It kā pofig, it kā nē. It kā rūp, bet tomēr nē.