Iespējams, tas ir vecums, jo aizvien vairāk patīk tādas lietas, par ko iepriekš vīpsnāju- LTV1, neļķes, klusums mašīnā…

Noklausījos sarunu IG par cilvēku domāšanu un MI, no kuras izriet, ka nākotnē domājoši cilvēki būs šaura grupa. Jāatzīst, ka vēlos piederēt domājošo cilvēku grupai.

Es vēl neesmu sapratusi, vai tās darba ziņas ar kurām es faktiski uzbraucu kolēģim, tomēr beigās pielieku smaidiņu, lai viņi nepadomā par mani sliktu, man pašai patīk vai nepatīk.

Rīt lidošu uz Ugandu, vakar jādzer pirmā malārijas tblt. Mana kolēģe, kas ir medicīnas māsa, izlasīja instrukciju un tblt iedzēra ēdienreizes laikā ar pienu. Es nelasīju un tblt iedzēru pirms gulētiešanas kopā ar karstvīnu. Man šķiet, ka saies.

Mana lielākā svētku dāvan sev šogad ir… viesistaba bez bērna mantām. 4 maisi miskastē, 6 maisi bēbju mantas atdošanai. Bērnistaba šobrīd izskatās pēc rūpīgi sakārtotas noliktavas. Bet es sēžu bezmantu viesistabā, es un egle. Kaifs.

Ziemassvētki ir par ģimeni, tradīcijām un labām sajūtām. Tādēļ lielie bērni atcerējās tādas bērnības multenes kā Perpendikuls un nolēma bērnības traumu nodot arī mazajam brālim. Tas skatās un neticībā elš.

Vēl nav mēnesis pagājis kopš Ugandas ceļojuma. Ir kā prāts mierīgs un nenesas uz jaunu ceļojumu plānošanu. Tomēr jaunā gada tuvums un mērķu uzstādīšana kaut kur tepat tirinās un liek piedomāt pie jauniem ceļojumu plāniem. Kur jūs gribat aizceļot 2025.?

Mazais dēls šorīt priecājās par sniegu un par to, ka drīz Ziemassvētki. Jo kaut kad novembrī uz viņa jautājumu: - kad būs Ziemassvētki? biju atbildējusi: - kad uzsnigs sniegs.

New year, new me? Meh. Mans skumīgais secinājums šajā gadā ir tāds, ka 2024. man nav iemācījis pilnīgi neko par laicīgu studiju darbu veikšanu un es jau atkal braucu tajās pašās auzās.

Tik tālu nu esam- ar galvas kustību atmetot matus, var tikt pie sprandas savilkuma. Kas tālāk- ēdot ko cietāku par rupjmaizi jāuztraucas par zobiem?

Mūsu suns iet līdzi laikam: šoziem vairāk strādā attālināti- māju sargā no iekštelpām, nevis pagalmā.

Tāpat kā daba ir cilvēkiem smadzenēs iemontējusi mehānismu, kas liek tiem rūpēties par mīlīgiem mazulīšiem, turpat blakus ir mehānisms, kas nevar izturēt to drausmīgo, īdošo tonalitāti, ar kādu bērns grib panākt sevis iecerēto. Iykyk.

Šodien ienāca prātā traka doma-mēs esam 5 siblingi, un kāds no mums sāks mirt pirmais (stulbi, bet fakts). Nezinu, vai spēšu pārdzīvot jebkura viņu zaudējumu. Kas atliek - man jāmirst pirmajai? Arī stulbi...

Šodienai piederas pajokot

Pēc ēdiena gatavošanas tīru indukcijas plīts virsmu ar logu tīrāmo līdzekli. Šoreiz pa lēto esmu nopirkusi tādu, kura smarža un tās stiprums katru reiz liek domāt par pilsoņiem, kuriem garšo odekolons un ka šāda tilpuma pudele viņiem būtu labs ķēriens.

Šodien kļūdas pēc pētersīļu vietā nopirku un visiem salātiem pievienoju kinzu. Pasarg Dievs, kas par smaržu un kas tagad to visu ēdīs?

Vispār šis aukstais pavasaris man ir riktīgi noderīgs- man nav jāmeklē citi attaisnojumi neravētām puķudobēm kā vienīgi- ārā ir tik auksts, ka nevaru ravēt. (Un ne vārda par to, ka mani tas neinteresē, nav laika, nav vēlmes).

Šodien visu dienu mācos sociālo psiholoģiju, daudz lieku tulkot un skaidrot ChatGpt. Dažbrīd šis,nabags, paliek pavisam gauss. Bet izrādās, ka tajos brīžos meita liek viņam procesēt programmēšanas uzdevumus, Tā lūk, multi-tasking ir blefs, pat MI to nespēj.

Izlēmu šodien pagatavot pusdienās steiku. Sāku cept, tik traki viss dūmo, ka detektors sāk gaudot. Ja tvaika nosūcējs būtu pieslēgts pie skursteņa, tad izskatītos, ka manā mājā šodien ievēlēts jauns pāvests.

Ziniet tos jokus par vīriem, kuri taču apsolīja izdarīt un izdarīs, un nevajag ik pēc pusgada par to atgādināt? Mūsu ģimenē tas ir par mani. Tikko pabeidzu ravēt puķudobi, par kuru vīrs periodiski atgādināja kopš agra pavasara.