Entuziasms ir pārejošs darbības vārds.

Vainas sajūta un neērtums ar laiku pārtop rutīnā. Peļķe – lupata, peļķe – lupata. Ziņojums, sašutums, lupata.

Sagaidītāji sagaidīti.

Zem virtuves galda zaudētas cerības neglabājas.

Rīta pastaigas nepanesamais pienākums.

Klēpī! Tuvāk. Tuvāk. Tuvāk. Mhm. Tu esi ēdis!

Kurš suns agri ceļas, tam saimnieks agri uzslauka grīdu.

Dārza spainis, kurā bijis ūdens, kurā bijušas rokas, kurās bijusi gaļa. Svētki.

Vecām kāpņu telpas durvīm ir nelāgs ieradums aizmirst, kur tās stāvēja iepriekš. Tagad man uz kuru pusi?

"Ar tev var riktīgi izstaigāties, Odi." Tikām līdz ietves otrai malai, pietiks. Starp uzslavu un ironiju rakstāms gadu skaits.

Pūces, cīruļi un suns viens pats gultā.

Paklausība un miesa ar gadiem kļūst staipīgāka.

"Nu, Odij! Rīt klāsi galdu?" Nemaz ne tā labākā uzruna, sēžot zem galda. Un jau sešpadsmit vasaras.

Vecums nepāriet.

Divreiz lielāka peļķe.

Vecums ir lēna nodevība. Solīji būt kopā mūžam, bet nebūsi un īsti arī neesi.

Uzsvaru maiņu starp “vēl viena diena” un “vēl viena diena” grūti uzrakstīt, vēl grūtāk pamanīt. Bija vēl viena diena.

Vecuma ierobežojums.

Dzirde, redze, oža, naktsmiegs, telpas puses, interese, sapratne, jēga, spēks. Apmēram tādā secībā.

Bija 16 gadi un 9 mēneši. Tas labi. Paldies.