Jautāju ģimenei ko ēdīsim, jo nekas nav izvilkts no saldētavas. Atbilde ir klusums. Varētu padomāt ka es vienīgā te ēdīšu. Varbūt tā arī izdarīt? Aizbraujt uz kādu kafejnīcu paēst... Tad atkal man tādai ekstrai un dumpībai vienkārši nav finanšu. Jādumpojas mājās

Kad maijā Mans LMT rēķins bija 55€ man jau likās par daudz, bet tagad tie 60€ liekas kā kosmoss. Šitā taču nevar turpināties.

Šķiet, ka Ziemassvētkus varēšu sagaidīt lielveikala stāvvietā. Auto atslēga negriežas ne pa labi ne pa kreisi un ārā nav izvelkama.

Pēc 30 minūtēm pie manis piebrauks atslēdznieks. Izrādās nav jāsauc evakuatros, lai līdz kam tādam tiktu. Labi, ka vismaz tētis atbrauca mani glābt un ļaut man pasēdēt siltā automašīnā. Citādi ar to iestrēgušo atslēgu pat pie siltuma nevar tikt.

Tas ir viss kas paliks pāri no mana auto atslēgas.

Dodamies ar brāli ciemos. Teju pirmo reizi šogad. Sajūta, ka esam kaut kādi mežoņi, kurus labāk ciemos neaicināt, jo nepratīs uzvesties. 😅

Kaut kur Rīgas ielās esmu iemanījusies iekāpt suņa čupiņā. Automašīnai, uzsilstot ir jūtams brīnišķīgs aromāts.

Nesen sapratu, ka RGK / Rēzeknes gaļas kombināts nemaz nav Rīgas gaļas kombināts. Galvenais, ka neviens man arī nekad nav aizrādījis to pilsētu jaukšanu.

Mani kaitina mana plīts. Tu cep ģimenei pankūkas un tā pārkarst vienmēr tad kad tev vēl mazliet to vajadzētu. Grrr...

Mārketings iziet jaunā līmenī. Keto desa. 🤣

Kad es beidzot sāku atgūties no visas savas studiju, darba un mājsaimnieces dzīves savienošanas, atkal ir jāatgriežas darbā. Gribu domāt par ikdienas pusdienu taisīšanu, rakstīt maģ. darbu. Kā, lai vinnē pāris miljonus sapņu piepildījumam? Loterijas biļetei man nav finanšu. :D

Lieliski. Briketes var teikt, ka ir beigušās. Plāns šodien pasūtīt un tad jau rīt būs ir izgāzies. Brikešu firmas vai nu neceļ klausuli vai arī saka, ka viņām vairs nav ko pārdot. Tā it, ka visu laiku to pirkumu atliek.

Darbu brālis nevar atrast jau ceturto mēnesi, vismaz cerēju, ka kursos tiks, lai celtu kvalifikāciju, bet pat tur nekas nesanāca. Man liekas, ka tur pat viņa zināšanas nepārbaudīja. Droši vien pie visa vainīgs prakses vietas trūkums, bet tāpat liekas negodīgi.

Sēžu pie savām vecajām mājām, sildu mašīnu un domāju par to ka man nebūtu jāsēž auto uz ielas. Man būtu jāatver tās durvis, jāieiet iekšā un vienkārši jābūt. Jābūt mājās nevis jābrauc kaut kur, lai tur pārnakšņotu un kādu citu vakaru sēdētu atkal tāpat kā šodien un domātu.

Kā man šis nepietrūka. Atbraucu mājās, paēdu vakariņas, saliku kārbā darbā apēdamās brokastis (mājās šim nav laika, ja gribu arī kaut kur noparkoties),uzliku modinātāju un sapratu, ka pruncipā ir jāiet arī gulēt, jo pēc 8h un 25min man ir jāmostas un pēc 8h un 45min arī jāizbrauc

Turpmāk krāsni kurināsim ar oglēm. Vismaz kamēr brikešu krīze valstī neatrisināsies. Jūtos kā tie bērni kam dāvanu vietā ogles. :D

Nu, re, šorīt jau jūtos iegājusi ritmā "darbs". Tiesa gan gan jau brīvdiena to sabojās.

Vajadzēja padomāt, ka ir piektdiena un auto uz ceļiem mazāk. Ir 7.24 un esmu pie darba. Darbs sākas oficiāli 9.00. Nu vismaz bija kur parkoties. 😁

Cēli vēlējos iekrāt savas stipendijas un tad man būtu par ko nopirkt izlaidumam kleitu, ja es līdz tam izlaidumam tiktu, bet kaut kā visu semestri ar to stipendiju centos aizlāpīt budžeta robus. Pēdējo iztērēšu, lai samaksātu zemes nodokli.

Braucu mājās un man garām pabrauca viena pati bruņumašīna. Tādā gaitā it kā brauktu savā ikdienas braucienā no darba uz mājām. Viss normāli es sajutos kā savā vēlmē braukt uz darbu tankā, lai drošāk pārvietoties un nav jālauž auto.