Viesiem vakarā stāstām, ka vispār paveicies ar to, ka ir kluss dzīvoklis un dzirdam tikai vienus kaimiņus. No rīta pamostamies no tā, ka tas viens kaimiņš iekšpagalmā tieši aiz mūsu loga pilnā balsī bļauj: "Fuck this place!" un pēc tam vēl ilgu laiku lamājas uz saviem suņiem.

Piedāvāju sirmgalvim metro apsēsties manā vietā. Viņš atsakās. Kāpdams ārā, kungs uzsit man stipri pa plecu (mana opja stilā), pasaka paldies un atver plaukstu, kurā gozējas konča/rotaļlieta divu izvalbītu acābolu veidolā. Abi pasmejamies un es saņemu vēl vienu dunku plecā.

Nāk pavasaris un dobēs uzplaukst… riepas. Pēkšņi sajutos kā Iļģuciemā.

"Ja pašreizējos Ņujorkas iedzīvotājus aizstātu ar astoņiem miljoniem latviešu, iepriekš noņemot padomju gados uzkrāto uzslāņojumu, manuprāt, mēs iegūtu diezgan līdzīgu ainiņu." Astras Filipsones Ņujorkas ainiņas. punctummagazine.lv/2024/03/28/nuj…

Manai dermatoloģijas klīnikai nav iespējams aizsūtīt ziņu tam atvēlētajā platformā, jo katru reizi izlec paziņojums ""I am not a robot" challenge must be completed". Bet nav veidu, kā šo "challenge" izpildīt. Samierinos, ka esmu robots. (Vai robotiem vispār vajag dermatologu?)

Šodien pusdienās beigelis

Sapņoju, ka steidzos uz savas reto grāmatu izstādes atklāšanu vecpilsētas kambaros. Pa ceļam izrādās, ka nevienu no retajām grāmatām man bibliotēkas nav iedevušas. Tad arī atceros, ka man nav cienasta un dzērienu + pamanu džempera pašā viducī milzīgu tauku pleķi. Prieks mosties.

We survived the NYC earthquake. We will rebuild

I have to say…NYC earthquake Twitter is so much better than LA earthquake Twitter.

Piemiņa no aprīļa dienas, kad devos strādāt ārā, lai izvairītos no krītošiem objektiem savā simtgadīgajā namiņā, bet parka ofisā bija +8 grādi un ledains vējš. ✨NYC✨

Mani mīļākie netīrumi dzīvoklī ir ābeļziedu krikumiņi uz palodzes.

Vispār sanāk nest diezgan lielu atbildību par savas valsts reprezentēšanu, ja cilvēkam, ar kuru man ir regulāra saskarme, vienīgie zināmie latvieši ir Porziņģis un es.

Patīk atrast šādas bildes. Frīda 💔

Māju sajūta ir tad, kad tu tveicīgā jūnija vakarā brauc mājup pilnīgi tukšā 5. tramvaja vagonā, un Slokas ielas ugunsdzēsēju depo džeki, satupuši uz kāpnītēm, māj tev sveicienu.

Aizvien nesaprotu, kāpēc mans autocorrects “paldies” vienmēr piedāvā rakstīt kā “paļdis”.

Mīlu dienas, kad mati ķemmēti ar dakšu, nagi apgriezti ar virtuves šķērēm un pusdienās ir Makdonalda vraps no šķīvja uz zemes. Tukši dzīvokļi vispār ir kaut kas pārpasaulīgi skaists. Kā balta lapa, kā tikko piedzimis bērns.

Nekad neticiet minūtēm, kas rādās veļasmašīnas vai lidmašīnas ekrānos. Laika skaitīšanas vienības nav konstantas, tās izplešas gaisā un piepūšas ūdenī.

Ir 5. novembra vēls vakars, gandrīz pusnakts. Caur logu plūst saldi pavasarīga gaisa smarža, ārā +17 grādi. Un izskatās, ka Tramps būs kļuvis par četrdesmit septīto ASV prezidentu.